Augstāko virsotni Latvijas un Baltijas medicīnas vēstures literatūrā pirms gadsimta sasniedza Izidors Brensons, kas dienišķo maizi pelnīja kā vienkāršs ierindas ārsts ortopēds. Ne pirms, ne pēc viņa šai jomā nav parādījušies lielāki, labāki un pilnvērtīgāki darbi, un I. Brensons ar savām lieliskajām grāmatām tālab uzlūkojams par cildenas iedvesmas paraugu zinātniskiem pēctečiem gan ar savu rūpību un pamatīgumu, gan tiklab neaizstājamību ikviena Latvijas medicīnas vēsturnieka ikdienas pacietīgā darbā, jo kam gan citam vēl vairāk lai līdzinātos.

            Viņa mūža veikums ir trīs apjomīgas monogrāfijas vācu valodā par Kurzemes (1902, 1929), Vidzemes (1905) un Igaunijas (1922) ārstiem un medicīnas norises gaitu šais novados (guberņās). Tajās apkopots četrarpustūkstoša ārstu biogrāfiju ar personālās literatūras sarakstiem un avotu norādēm no 13. gadsimta līdz autora dzīves laikam, raksturots medicīniskās palīdzības stāvoklis laikmetu maiņā, sniegti hronoloģiski un statistiski dati par hospitāļiem, slimnīcām, aptiekām, ārstu biedrībām, epidēmijām, medicīnas administratīvo sistēmu u.tml. Datu un faktu izklāsts ārēji ir bezkaislīgs, bet nevar noliegt, ka autoru nebūtu ietekmējušas laikmeta vēsmas. Tomēr neviens cits to nav izdarījis un vairs neizdarīs, jo daudzi avoti laika gaitā gājuši zudumā.

            Cik liels un cildens I. Brensons ir kā medicīnas vēsturnieks, tik vienkāršs un parasts viņš bijis savā ikdienas maizes darbā ārsta profesijā. Nācis no senas Kurzemes ebreju dzimtas un dzimis 1854. gada 27. septembrī Jelgavā sīktirgotāja ģimenē, viņš agri zaudējis tēvu, mācījies Jelgavas ģimnāzijā (par kuras goda biedru kļuvis pusgadsimtu vēlāk), no 1875. līdz 1881. gadam studējis Tērbatas universitātē, tad strādājis Subatē, kur savācis materiālus doktora disertācijai „Par lietuviešu antropoloģiju”, ko aizstāvējis 1883. gadā Tērbatā un par kuru kā pirmo darbu šai nozarē viņu vēl mūsu dienās godina Lietuvas zinātnieki. Pēc tam I. Brensons papildināja zināšanas Berlīnē pie pasaules slavenībām Rūdolfa Virhova (1821–1902), Ernsta fon Bergmaņa (1836–1907) u.c.     

            No 1885. līdz 1907. gadam I. Brensons strādāja dzimtajā Jelgavā, kur 1887. gadā ierīkoja pirmo ortopēdijas un ārstnieciskās vingrošanas iestādi Kurzemē. Pēc tam līdz mūža galam strādāja Rīgā, vadot savu ortopēdijas iestādi un masāžistu skolu. Līdzdarbojās Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā, būdams tās ilggadējs arhivārs.