Ivars Ebels


1925–1998
pediatrs

  Ivars Ebels pie klavierēm. Fotogrāfs: F.Izraelsons. Liepāja, 1967. gads.

           

            Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Bērnu slimību klīniku 1922. gadā izveidoja franču izcelsmes krievvācietis Eduards Gartjē (1872–1959) un vadīja to līdz 1944. gadam, kad devās uz Vāciju un tālāk uz Skotiju. Pēc kara, kad citi mācībspēki bija izklīduši tālu pasaulē vai arī represēti, katedras vadību kādu laiku kā atvietotājs uzņēmās pieredzējis bērnu ārsts Gedimins Ebels (1895–1967), kuram nebija zinātniska grāda. Viņam sekoja pēc kārtas trīs gadījuma rakstura iebraucēji, un stabilitāte iestājās tikai 1971. gadā, kad jau bija izaudzis un vadību uzņēmās vecā Ebela dēls Ivars.

            Viņš dzimis 1925. gada 13. martā Tukumā, beidzis Rīgas 1. Valsts ģimnāziju 1944. gadā, bet jau pirms tam 1942. gadā sācis studijas Latvijas konservatorijas klavierklasē un 1945. gadā LVU Medicīnas fakultātē. Dodot priekšroku te vienai, te otrai, 1947. gadā I. Ebels konservatorijas pēdējā kursā slēpojot krita un satrieca plaukstu, kāpēc pianista karjera uz laiku bija jānoliek malā, samierinoties ar koncertmeistara diplomu, savukārt ārsta diplomu viņš saņēma 1951. gadā, un medicīna kļuva par turpmākās dzīves pamatbalstu.

            Pirmos trīs gadus I. Ebels strādāja un rūdījumu guva Iecavas lauku slimnīcā, bet no 1954. gada un visu atlikušo mūžu – Rīgas Medicīnas institūta Bērnu slimību katedrā un tās pamatbāzē Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā. No sākuma asistents, 1965. gadā viņš aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju „Par bērnu tonsilogēnās intoksikācijas un reimatisma savstarpējo saistību” un 1968. gadā tika paaugstināts par docentu. No 1971. līdz 1993. gadam I. Ebels vadīja Bērnu slimību katedru, 1978. gadā Maskavā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju „Bērnu hronisku aknu slimību īpatnības” un 1981. gadā saņēma profesora atestātu. Par valsts emeritēto zinātnieku viņš tika atzīts 1996. gadā. 

            Profesoru interesēja plaša spektra bērnu ārstniecības jautājumi, bet vairāk viņš pievērsās pētījumiem bērnu reimatoloģijā un hepatoloģijā. I. Ebels bija prasmīgs pedagogs, jauno ārstu audzinātājs, izveidoja Latvijas pediatru zinātnisko skolu. Kopā ar kolēģiem viņš sagatavoja mācību grāmatu „Bērnu slimības” 1984. gadā, latviskoja pasaules bestselleru – amerikāņu bērnu ārsta Bendžamina Spoka (1903–1998) grāmatu „Bērns un tā kopšana” 1975. gadā.

            Nezuda pianista māka, ko profesors demonstrēja, atskaņojot sarežģītas formas klavierkoncertus kopā ar simfonisko orķestri un izpelnoties atzinību un balvas pašu mājās un Maskavā.

            Divas dienas pirms nāves profesors Ivars Ebels sagaidīja pelnīto valsts varas atzinību – nomināciju par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. Miris 1998. gada 26. aprīlī Rīgā, apbedīts Siguldas pilsētas kapos.


Literatūra:
1. Ebela I. In memoriam // Latvijas Ārstu Žurnāls, 1998, 5. nr., 46. lpp.
2. Ebelu dzimta un pediatrija Latvijā / sast. I. Ebela. R., 2013. 479 lpp.
3. No universitātes līdz universitātei. Rīgas Stradiņa universitātes akadēmiskās darbības vēsture dokumentos un atmiņās. R., 2010. 670 lpp.

Ivars Ebels ar simfonisko orķestri izpilda Ferenca Lista klavierkoncertu. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1967. gada 29. oktobris.



Ivars Ebels Bērnu klīniskajā slimnīcā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 70. gadi.



Profesors Ivars Ebels savā darba kabinetā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 80. gadi.



Ex libris – grāmatzīme, veltīta LPSR nopelniem bagātajam ārstam, RMI docentam, pediatram I. Ebelam. Māksliniece: Lolita Zikmane, 1968. gads.



Ex libris "Dr. I. Ebels". Autors: R. Vitkovskis, 20. gs. 80. gadi.




Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .