Viktors Goldbergs


1903–1978
urologs
  Viktora Goldberga fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1972. gads.

           

            1959. gada 7. maijs varēja kļūt par datumu, ar kuru Latvija paliekoši ieietu pasaules medicīnas vēsturē. Diemžēl tas nenotika gan politisku iemeslu, gan sīku cilvēcisku pretišķību un intrigu pēc. Šai dienā Rīgas pilsētas 1. slimnīcā urologs Viktors Goldbergs un inženieris Leo Roze (1926–2014) veica pasaulē pirmo elektrohidraulisko litotripsiju jeb, citiem vārdiem runājot, ar triecienviļņu metodi tika saskaldīts nierakmens. Ierīci bija izgatavojis VEF inženieris L. Roze, bet urologa praksē sācis lietot V. Goldbergs, taču drīz vien sākās savstarpēji strīdi par prioritāti līdz pat tiesai, jo atklājums solījās būt izcils un pienācīgi atalgots, savukārt PSRS noslēgtība no pārējās pasaules un atklājuma pārprastā noslepenošana to noklusēja. Lai gan metode pašu mājās, Rīgā, tika sekmīgi izmantota, ieviesta plašāk un uzlabota, bet pasaule par to nezināja.

            V. Goldbergs dzimis 1903. gada 23. februārī Rūjienā amatnieka un tirgotāja ģimenē, 1921. gadā beidzis Rīgas Lomonosova ģimnāziju, studējis Vircburgā un Vīnē, kur studijas pēc vācu universitāšu paražas beidzis ar Dr. med. grādu 1927. gadā. Atgriezies Latvijā, pēc tā laika noteikumiem viņš eksāmenus pārlika 1929. gadā un ieguva LU ārsta grādu. V. Goldbergs strādāja Cēsīs, Rīgā, dienēja Latvijas armijā, pāris gadu specializējās uroloģijā Berlīnē pie Aleksandra fon Lihtenberga (1880–1949) un tad atkal Rīgā. Kara sākumā 1941. gadā viņš tika ieslodzīts Rīgas geto, bet 1944. gadā izbēga no koncentrācijas nometnes un atgriezās mājās.

            No 1944. līdz 1950. gadam V. Goldbergs bija LVU lektors, 1949. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju „Hidrostatiskās litolapaksijas un ķermeņa dobumorgānu aspirējošās skalošanas evakuācijas krāns”. No 1950. līdz 1953. un no 1963. līdz 1973. gadam viņš bija RMI asistents un uroloģijas cikla vadītājs, no 1944. līdz 1963. gadam Rīgas pilsētas 1. slimnīcas ārsts un uroloģijas nodaļas vadītājs, turpmāk līdz 1973. gadam – tādā pašā amatā Rīgas pilsētas 2. slimnīcā. 1954. gadā V. Goldbergs nodibināja un līdz 1965. gadam vadīja Latvijas Urologu zinātnisko biedrību. Viņš publicējis monogrāfiju par prostatas adenomas ķirurģiju 1960. gadā un populāru grāmatu par nieru un urīnceļu slimībām 1970. gadā.

            1973. gadā Viktors Goldbergs izceļoja uz Vācijas Federatīvo republiku, kur miris 1978. gada 27. septembrī Štutgartē. Gadu pēc nāves prestižais žurnāls Der Urologe publicēja viņa rakstu par elektrohidrauliskās litotripsijas prioritātēm Rīgā.

Literatūra:
1. Pļaviņš M., Baumanis E. Uzmanības vērti notikumi Latvijas uroloģijas un nefroloģijas vēsturē // LU Raksti. R., 2015. 809. sēj., 91.–96. lpp.
2. Vatere E. Ebreji-mediķi Latvijā. 1918–1996. R., 1997. 258 lpp.
3. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.

Viktora Goldberga fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Vīne, 1927. gads.



Viktors Goldbergs Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 60. gadu sākums.



Viktors Goldbergs Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 60. gadu sākums.



Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .