Pauls fon Hampelns


1843–1927
internists

  “Dr. Hampeln”. Paula fon Hampelna portrets. Mākslinieks: Voldemārs Caune, 1955. gads.

           

            Iekšķīgo slimību jeb terapijas, precīzāk – internās medicīnas nodaļa Rīgas pilsētas (1.) slimnīcā izveidota 1834. gadā, taču spējš pacēlums sākās ar septīto tās vadītāju 1878. gadā, jo bija nonākts līdz Eiropas līmenim ar perkusiju, auskultāciju, citām izmeklēšanas metodēm, aprakstošas, simptomos balstītas diagnozes pakāpeniski nododot aizmirstībai un empīriski apgūtus medikamentus aizstājot ar klīniskos eksperimentos pārbaudītiem.

            Pauls Aleksandrs Hampelns dzimis 1843. gada 30. oktobrī Rīgā muitas ierēdņa ģimenē, mācījies Guberņas ģimnāzijā. No 1863. līdz 1868. gadam viņš studēja Tērbatas universitātē ar gada pārtraukumu pa vidu Getingenē, 1869. gadā Tērbatā aizstāvēja doktora disertāciju par acs varavīksnenes anatomiju un devās pusotra gada papildstudiju ceļojumā uz jau iepazīto Getingeni un Vīni, un turpmāk līdz mūža galam strādāja savā dzimtajā pilsētā.

            P. Hampelns 1871. gada holēras epidēmijas laikā bija pagaidu hospitāļa ārsts, 1877. un 1878. gadā krievu un turku kara laikā – Sarkanā Krusta pagaidu hospitāļa ārsts, bet raženākais viņa mūža posms bija saistīts ar Rīgas pilsētas (1.) slimnīcas iekšķīgo slimību nodaļu, kuru viņš vadīja no 1878. līdz 1899. gadam. No 1886. līdz 1888. gadam viņš bija Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības prezidents, 1913. gadā tika ievēlēts par tās goda biedru un 1914. gadā – par Vidzemes guberņas Ārstu biedrības goda biedru. Viņš tika uzskatīts par izcilu autoritāti internajā medicīnā un neaizstājamu padomdevēju ārstu konsilijos.

            P. Hampelns publicējis kādus 60 rakstus ar dažādu tematiku: pleirīts, empiēma, aortas aneirisma, sirdsklauves, skleroze, trihinoze, bērnu slimības (pediatrija vēl nav atdalījusies no internās medicīnas), zarnu invaginācija, bet pats svarīgākais – krūšu un vēdera dobuma slimību uzlabota diagnostika. Viņš ieteica citoloģisku metodi plaušu un bronhu vēža diagnostikai, mikroskopiski izmeklējot krēpas. Profesors Kristaps Rudzītis (1899–1978) par savu priekšteci teicis: „Pirmais pasaulē ierosinājis pleiras empiēmu ārstēt, izdarot punkciju (1895). Populārs un iecienīts ārsts, ieredzēts par savu humānismu.”

            Pauls Hampelns nomira 1927. gada 15. decembrī Rīgā. Viņš atstāja daudzus skolnieku, starp kuriem pazīstamāki bija turpmākie 1. slimnīcas interno nodaļu vadītāji: Kārlis Deibners (1856–1919), kas bija arī slimnīcas direktors un kuru kā ķīlnieku 1919. gada 22. maijā nogalināja lielinieki; Andrejs Skuja (1866–1950) un Kurts Hahs (1881–1954), kas abi bija LU Medicīnas fakultātes privātdocenti, A. Skuja arī pirmais Hospitālās terapijas katedras vadītājs, u.c.

Literatūra:
1. Brennsohn I. Die Aerzte Livlands von den ältesten Zeiten bis zur Gegenwart. Mitau, 1905. 481 S.
2. Deutschbaltisches biographisches Lexikon. 1710–1960. Köln, Wien, 1970. 930 S.; Wedemark, 1998. 930 S.
3. Lejnieks A., Vīksna A. Internās medicīnas vēsture Latvijā // Klīniskā medicīna.
R., 2010, 1. grām., 23.–38. lpp.


Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .