Serafims Iļjinskis


1914–1981
patologanatoms
  Profesors Serafims Iļjinskis. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1979. gads.

           

            Pēc patoloģiskās anatomijas kā akadēmiskas disciplīnas izveidotāja Latvijā profesora Romana Adelheima nāves 1938. gadā kara un pēckara apstākļos viens otru nomainīja seši katedras vadītāji, līdz stabilitāte iestājās ar profesora Serafima Iļjinska atnākšanu 1952. gadā. Viņš bija pareizticīgo garīdznieka dēls, dzimis 1914. gada 22. augustā Saratovā. Jaunībā interesējies par kukaiņiem un pirms augstskolas strādājis par entomologu Orenburgas Sanitārepidemioloģiskajā institūtā. Pēc 1. Ļeņigradas Medicīnas institūta beigšanas 1941. gadā viņš tūlīt tika ierauts karā kā Sarkanās armijas ārsts, bet 1947. gadā kara laika patologa vērojumus apkopoja medicīnas zinātņu kandidāta disertācijā „Sirds izmaiņas traumatiskā šoka gadījumā”. Pētījumus sirds patoloģijā S. Iļjinskis no 1949. līdz 1952. gadam turpināja PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas doktorantūrā un 1953. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju „Materiāli par Vesēna-Tebēzija asinsvadu patoloģisko anatomiju”.

            Par raženāko S. Iļjinska dzīves posmu izvērsās laiks pēc viņa ievēlēšanas par Rīgas Medicīnas institūta Patoloģiskās anatomijas katedras vadītāju 1952. gadā un par profesoru 1954. gadā, paliekot šai amatā līdz mūža galam. No 1954. gada viņš bija arī Latvijas Patologanatomu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs, pārkārtoja jeb būtībā izveidoja šo dienestu uz jauniem pamatiem, izaudzināja jaunos speciālistus un zinātniekus (vadīja 16 medicīnas zinātņu kandidāta un divas doktora disertācijas), regulāri sasauca konferences u.tml.

            Profesora daudzpusīgo zinātnisko interešu lokā dominēja sirds un limfmezglu patoloģija, turpinot sava priekšteča R. Adelheima tradīciju, viņš interesējās arī par ģeogrāfisko patoloģiju. Reizēm esot aizrāvies ar eksotiskām lietām, piemēram, veicis mūžīgā sasalumā atrasta mamuta audu histoķīmisko izpēti. Starp profesora S. Iļjinska zinātniskajiem darbiem uzmanību piesaista četras monogrāfijas: „Tebēzija asinsvadi” (1971), „Tireotoksikoze Latvijā” (1971), „Arteriovenozās anastamozes klīniskās patoloģijas problēmu aspektā” (1973) un „Kardiopatoloģija” (1976).

            Augstākus pastāvošās varas pagodinājumus S. Iļjinskis kā garīdznieka dēls nav izpelnījies acīmredzami ironiskās attieksmes pret padomju iekārtu pēc.

            Profesors Serafims Iļjinskis miris 1981. gada 25. septembrī Rīgā un apbedīts Meža kapos.

Literatūra:
1. Kleina R. Mans profesors patoloģijā – Serafims Iļjinskis // Medicīnas profesūra Latvijā: tapšana un attīstības tendences. R., 2009, 31.–33. lpp.
2. No universitātes līdz universitātei. Rīgas Stradiņa universitātes akadēmiskās darbības vēsture dokumentos un atmiņās. R., 2010. 670 lpp.
3. Stradiņa slimnīca. Rakstu vainags deviņdesmitgadē / sast. A. Vīksna. R., 2000. 363 lpp.

Patoloģiskās anatomijas katedras vadītājs profesors Serafims Iļjinskis. Fotogrāfs: P. Cīrulis. Rīga, 1960. gads.




Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas Pataloģiskās anatomijas nodaļas profesori. No kreisās: Jānis Bune, Laila Feldmane, Kristaps Rudzītis, Serafims Iļjinskis. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1965. gads.



Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .