Lazars Javorkovskis


1910–1995
leikozologs
  Profesors Lazars Javorkovskis. Fotogrāfs: fotostudija “Rīgas foto”. Rīga, 20. gs. 60. gadi.

           

            Leikozologu skolu Latvijā izveidotājs profesors Lazars Javorkovskis dzimis 1910. gada 27. novembrī Rīgā ārsta ģimenē. Beidzis Rīgas vācu klasisko ģimnāziju 1928. gadā un LU Medicīnas fakultāti 1934. gadā, viņš pirmos trīs gadus bija universitātes klīniku volontieris un turpmāk slimo kasu ārsts. Padomju varas laikā 1940. un 1941. gadā L. Javorkovskis bija LVU Medicīnas fakultātes asistents un Rīgas 6. poliklīnikas galvenais ārsts. Vācu laikā tika ieslodzīts geto un koncentrācijas nometnē Rīgā, Štuthofā un Magdeburgā, pēc kara vēl gadu ārsts padomju okupācijas karaspēkā Vācijā.

            Atgriezies Rīgā, no 1946. līdz 1948. gadam L. Javorkovskis bija Republikas klīniskās slimnīcas laboratorijas vadītājs un turpmāk terapijas nodaļas vadītājs un ordinators līdz 1959. gadam, līdztekus no 1946. līdz 1972. gadam Rīgas 2. medicīnas skolas pasniedzējs. 1949. gadā viņš aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par kuņģa sulas pienskābes diagnostisko nozīmi.

            Būtiskāks pavērsiens L. Javorkovska dzīvē norisa 1959. gadā, kad viņš nodibināja pirmo hematoloģijas nodaļu Latvijā, kas atradās Paula Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīcā. Turpmāk 1962. gadā viņš tika ievēlēts par RMI asistentu un 1965. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora (resp., habilitētā medicīnas doktora) disertāciju „Funkcionālā mieloze Adisona-Bīrmera slimības gadījumā”. Drīz pēc tam 1966. gadā L. Javorkovskis tika ievēlēts par profesoru un no 1972. līdz 1987. gadam vadīja RMI Klīniskās leikozoloģijas nodaļu. Viņš izveidoja Latvijas Hematologu un transfuziologu zinātnisko biedrību un bija tās priekšsēdētājs, kā arī LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais hematologs no 1964. gada.

            Profesors pētījis dažādas hematoloģijas problēmas, publicējis lielāku skaitu zinātnisku darbu, kā arī mācību grāmatu „Ievads klīniskajā hematoloģijā” 1969. gadā, monogrāfiju „Paraproteinēmija un tās klīniskā nozīme” latviešu 1975. un krievu valodā 1981. gadā un vēl divas monogrāfijas krievu valodā – „Mononukleāro fagocītu sistēma un tās ļaundabīgās saslimšanas” 1987. gadā un „Mielodisplastiskais sindroms” 1992. gadā. Kopā ar paša izaudzinātajiem skolniekiem 1985. gadā profesors L. Javorkovskis tika apbalvots ar LPSR Valsts prēmiju „par hemoblastožu epidemioloģijas un patoģenēzes izpēti un to diagnostikas, ārstēšanas un profilakses metožu ieviešanu praksē”.

            Mūža nogalē 1992. gadā Lazars Javorkovskis tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli un 1993. gadā – par Latvijas Ārstu biedrības goda biedru. Miris 1995. gada 3. aprīlī Rīgā.

Literatūra:
1. Bļugers A., Anšeļevičs J., Gandzs A. Profesors Lazars Javorkovskis // Latvijas Ārsts, 1995, 5. nr., 63. lpp.
2. Vatere E. Ebreji-mediķi Latvijā. 1918–1996. R., 1997. 258 lpp.
3. Vīksna A. Latvijas Ārstu biedrība. Atskats un apskats. 1822–1939–1988–2013. R., 2013. 206 lpp.
4. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.

Profesors Lazars Javorkovskis. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 50. gadi.




Profesors Lazars Javorkovskis un Rīgas Medicīnas institūta Centrālās zinātniski pētnieciskās laboratorijas Leikozoloģijas nodaļas vadītājs Olafs Ūdris pie asins olbaltumvielu īpatnējā svara noteikšanas aparāta. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1968. gads.




Profesors Lazars Javorkovskis un Rīgas Medicīnas institūta Centrālās zinātniski pētnieciskās laboratorijas Leikozoloģijas nodaļas vadītājs Olafs Ūdris pie asins olbaltumvielu īpatnējā svara noteikšanas aparāta. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1968. gads.





Ex libris, veltīts profesoram Lazaram Javorkovskim (1910–1995) – hematologam, medicīnas zinātņu doktoram, Centrālās ZPL Leikozoloģijas nodaļas zinātniskajam līdzstrādniekam (kopš 1972. gada). Autors: nezināms. 20. gs.


Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .