Pauls Kalniņš


1872–1945
ārsts, politiķis
  Paula Kalniņa fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Latvija, 20.gs. 20.-30. gadi.

           

            Ievērojamais latviešu politiķis Pauls Kalniņš pēc pamatizglītības bija ārsts un vairākus savas nemierīgās dzīves posmus dienišķo maizi pelnīja ar ārsta darbu, lai gan medicīnā virs vidusmēra diez ko nepacēlās. Toties gādāja par iedzīvotāju sociālā stāvokļa uzlabošanos, kas ietvēra arī rūpes par viņu veselību, piemēram, ieviešot darbaspēka obligātu veselības apdrošināšanu jeb slimo kases un realizējot citas līdzīgas iniciatīvas.

            P. Kalniņš dzimis 1872. gada 3. martā Dobeles apriņķa Vilces pagasta Mazpečuļos lauksaimnieka ģimenē. Pēc Liepājas Nikolaja ģimnāzijas beigšanas 1892. gadā viņš gadu studēja Maskavā dabaszinības un pēc tam Tērbatā medicīnu, ārsta diplomu saņēma 1898. gadā. Jau studiju laikā viņš bija iesaistījies jaunstrāvnieku kustībā, par ko dabūja ciest, lai veidotos par pārliecinātu sociāldemokrātu. Ārsta darba gaitu sākumā P. Kalniņš strādāja Tukumā, Žagarē un Jelgavā, piedalījās 1905. gada revolūcijā, bija laikraksta „Cīņa” redaktors, pa divi lāgi emigrēja uz  Šveici, no 1906. gada līdz Pirmajam pasaules karam bija ārsts Majoros, pēc tam iesaukts armijā un bija vairāku karaspēka daļu vecākais ārsts.

            No 1918. līdz 1924. gadam P. Kalniņš bija LSDSP CK priekšsēdētājs un kā savas partijas pārstāvis piedalījās Latvijas Republikas dibināšanā, 1918. gada 18. novembra aktā sakot runu, bet no 1918. līdz 1920. gadam bija Tautas Padomes loceklis un no 1920. līdz 1922. gadam – Satversmes Sapulces deputāts. Viņš bija visu četru pirmskara Saeimu deputāts no 1922. līdz 1934. gadam un no 1925. līdz 1934. gadam arī Saeimas priekšsēdētājs. Divas reizes šai laikā, 1930. un 1933. gadā, viņš kandidēja Valsts prezidenta vēlēšanās, bet abas reizes zaudēja advokātam Albertam Kviesim (1881–1944). No 1925. līdz 1934. gadam P. Kalniņš bija arī Kultūras fonda priekšsēdētājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 2. šķiru 1926. gadā un 1. šķiru 1927. gadā.

            Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma P. Kalniņš četrus mēnešus bija apcietinājumā un mājas arestā, turpmāk pensijā, bet 1941. gadā atgriezās ārsta darbā Rīgas 1. poliklīnikā. Vācu okupācijas laika beigās 1944. gada 8. septembrī Latvijas Centrālās padomes sēdē P. Kalniņš kā pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas priekšsēdētājs uzņēmās Valsts prezidenta vietas izpildīšanu. Deleģēts uz Zviedriju, viņš Baltijas jūrā tika aizturēts un aizvests uz Vāciju, miris tūlīt pēc kara 1945. gada 26. augustā Becavā pie Lustenavas, Austrijā, pārbedīts Latvijā, Kosā, 2011. gadā. Viņa dzīvesbiedre Klāra Kalniņa (1874–1964) bija zobārste, 1910. gadā beigusi Leo Dolina zobārstu skolu Rīgā, sociāldemokrātu sieviešu kustības vadītāja, bet dēls Bruno Kalniņš (1899–1990) – sociāldemokrātu jauniešu kustības vadītājs, vēlāk emigrācijā ievēlēts par Sociālistiskās Internacionāles goda priekšsēdētāju.


Literatūra:
1. Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sast. I. Kvāle. R., 2014. 336 lpp.
2. Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Bruklina, 1985. 379 lpp.
3. Tautai un brīvībai. Rakstu krājums Dr. Paula Kalniņa piemiņai / sast. K. Dziļleja. Stokholma, 1952. 159 lpp.


Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .