Kārlis Kasparsons


1865–1962
ārsts, terminologs
  Kārļa Kasparsona fotoportrets. No žurnāla „Žēlsirdīgā māsa”, 1933. gada decembris.

           

            Daudzpusīgi izglītots, ar plašu redzesloku, sabiedriski rosīgs, spilgta un neparasta personība Latvijas likteņgriežos bija Kārlis Kasparsons. Siguldas Vējakroga rentnieka ģimenē 1865. gada 14. oktobrī dzimušais censonis pēc Guberņas ģimnāzijas Rīgā absolvēšanas 1885. gadā Tērbatas universitātē studēja četrās fakultātēs – teoloģijas, filoloģijas, dabaszinību un medicīnas – un abas pēdējās arī 1898. un 1901. gadā beidza. Tērbatā viņš bija Latviešu studentu literatūras un zinātnes biedrības (pretinieku letoņu iesaukāta par Pīpkaloniju) līdzdibinātājs un kādu laiku priekšnieks, dzejnieka Eduarda Veidenbauma draugs un literārā mantojuma savācējs, pirmais Latvijā popularizēja dialektiku, iekļāvās Jaunās strāvas kustībā, par ko divas nedēļas nosēdēja universitātes karcerī. Taču kritiskais prāts jau laikus viņam ļāva atteikties no marksisma saldi indīgā vilinājuma.

            No 1902. gada K. Kasparsons veica ārsta darbu Rīgā, kļuva par pazīstamu kultūras, izglītības, sabiedrisku, politisku un valsts darbinieku. Viņš stāvēja pie Latvijas Republikas šūpuļa 1918. gada 18. novembrī kā Radikāldemokrātu partijas pārstāvis un pie Latvijas Universitātes šūpuļa 1919. gada 28. septembrī kā ministrs, bija Tautas Padomes loceklis, Satversmes Sapulces un pirmās Saeimas deputāts, Rīgas pilsētas domnieks. No 1918. līdz 1920. gadam K. Kasparsons bija Latvijas Republikas pirmais izglītības ministrs, vēlāk darbojās Kultūras fondā, Lāčplēša kara ordeņa domē, vairāku žurnālu redakcijās un citur, no 1925. līdz 1929. gadam vadīja Latvijas Sarkano Krustu.

            K. Kasparsons publicēja pētījumus un apceres dabaszinībās, mitoloģijā, filozofijā, psiholoģijā, literatūrzinātnē, valodniecībā un citās jomās, bet īpaši sekmēja latviešu medicīnas un psiholoģijas terminoloģijas veidošanu. Daļa darbu izdota atkārtoti, piemēram, „Kaiju valstībā” pat četras reizes. Latvijas Universitāte 1924. gadā un Upsalas universitāte Zviedrijā 1932. gadā viņu ievēlēja par medicīnas goda doktoru, Latvijas Universitāte 1924. gadā arī par goda biedru. Par nopelniem Latvijas labā K. Kasparsons 1926. gadā apbalvots ar 3. šķiras un 1929. gadā ar 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

            Otrā pasaules kara beigās Kārlis Kasparsons atstāja Latviju un nomira sirmā 97 gadu vecumā Tistedē, Dānijā, 1962. gada 23. janvārī. Godinot zinātnieku, valsts un sabiedrisko darbinieku, 1993. gadā piestiprināta piemiņas plāksne pie nama Rīgas centrā, Elizabetes ielā 59, kurā viņš dzīvoja.


Literatūra:
1. Baltiņš M. Kārlim Kasparsonam – 125 // Latvijas Ārsts, 1990, 6. nr., 89.–91. lpp.
2. Baltiņš M. Kārlis Kasparsons un Izglītības ministrijas izveide // Laikmets un personība. R., 2008, 10. sēj., 12.–45. lpp.
3. Treijs R. Latvijas valsts un tās vīri. R., 1998, 187.–191. lpp.
4. Vīksna A. Gaitnieks sārta ausmā. Ārsta Kārļa Kasparsona pašnāvība Valmieras cietumā // Latvijas Ārsts, 1998, 10./11. nr., 623.–629. lpp.
5. Vīksna A. No Pitraga līdz Zabolovai. Raksti par medicīnas gadsimtiem Latvijā. Saarbrücken, 2015. 143 lpp.


Apvienotās Latvijas strēlnieku bataljonu lazaretes medicīnas darbinieku grupa lazaretes dārzā. No kreisās: 1. Jānis Jankovskis; 4. Kārlis Kasparsons. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1915./1916. gads.



Kārlis Kasparsons. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 30. gadi.



Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .