Aleksandrs Lozinskis


1868–1961
balneologs
  Aleksandra Lozinska fotoportrets. Fotogrāfs: Helène de Mrosovsky, Sanktpēterburga. 19. gs. beigas, 20. gs. sākums.

           

            Zinātniskās balneoloģijas pamatlicējs Krievijā un Latvijā ir profesors Aleksandrs Lozinskis. Šķiet, ka pati nozīmīgākā no profesora ilgā mūža ir tā desmitgade, kad viņš strādāja Ķemeros. Šai laikā notika kūrvietas strauja izaugsme, un popularitāte izpaudās pat regulāros dzelzceļa reisos Pēterburga–Ķemeri un Maskava–Ķemeri, un tieši šeit, Ķemeros, balneoloģija sāka veidoties par zinātni.

            A. Lozinskis dzimis 1868. gada 26. decembrī Pēterburgā muižnieka ģimenē, 1893. gadā ar izcilību absolvējis Kara medicīnas akadēmiju un tajā pašā gadā publicējis grāmatu par homeopātijas kritiku. Viņš strādāja uz Sibīrijas dzelzceļa un Pēterburgā, rediģēja „Ārsta Avīzi”, vasaras sezonā strādāja Kislovodskā un ieinteresējās par balneoloģiju, 1905. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par 18. un 19. gadsimta svarīgāko medicīnas sistēmu vēsturi.

            Par Ķemeru kūrvietas direktoru A. Lozinskis tika iecelts 1904. gadā un amatā palika līdz 1915. gadam. Šai laikā te tika uzceltas vannu iestādes, administrācijas u.c. ēkas, labiekārtota apkārtne, pat ierīkota sešus kilometrus gara elektriskā tramvaja līnija līdz jūras krastam. Notika kūrvietas dziedniecisko faktoru rūpīga izpēte, kur A. Lozinskim daudz palīdzēja ķīmiķis profesors Vladimirs Sadikovs (1874–1942). Radās minerālūdeņu racionāla ķīmiskā klasifikācija, sākās eksperimentāli pētījumi, kuru rezultāts bija minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu balneotoksiskās iedarbības teorija. A. Lozinskis, popularizējot Ķemerus, atkārtoti publicēja kūrvietas ceļvežus trīs valodās un ārstniecības instrukcijas.

            Pirmā pasaules kara laikā A. Lozinskis tika iesaukts armijā un ar Rīgas kara hospitāli evakuējās uz Petrogradu. No 1925. gada viņš strādāja Pjatigorskas Balneoloģijas institūtā, 1931. gadā tika ievēlēts par profesoru. Viņš publicējis ap divsimt darbu, no kuriem nozīmīgākā ir trīssējumu „Praktizējošā ārsta balneoloģija” 1916. un 1917. gadā, mācībgrāmata balneoloģijā 1949. gadā un monogrāfija par radona vannu lietošanu ārstniecībā 1956. gadā. Zinātnieks miris 1961. gada 5. aprīlī Pjatigorskā.

            Ķemeros uzskatāma liecība par A. Lozinski saglabājusies 1861. gadā atklātajā piemineklī kūrvietas dibinātājiem un direktoriem Vēršupītes krastā, kurā pēc tradīcijas tiek papildus iekalti jaunāku laiku darbinieku vārdi, un viņš te ieņem goda vietu. Sakarā ar kūrvietas simtpiecdesmitgadi kāda no Ķemeru alejām 1988. gadā nosaukta Aleksandra Lozinska vārdā.


Literatūra:
1. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.
2. Страдынь Н. Ф., Страдынь Я. П. Выдающийся бальнеолог А. А. Лозинский – исследователь курорта Кемери // Из истории медицины. Р., 1963, т. 5, с. 253–260.

Aleksandra Lozinska fotoportrets. Fotogrāfs: Helène de Mrosovsky, Sanktpēterburga. 19. gs. beigas, 20. gs. sākums.



Pie Ķemeru sēravota. Aleksandrs Lozinskis (pirmais no labās), ķīmiķis Vladimirs Sadikovs, ārste Zujeva (ņem paraugus analīzei). Fotogrāfs: nav zināms. Ķemeri, 1910. gads.



Aleksandra Lozinska grāmata “Курорт Пятигорск”. Pjatigorska, 1936. gads.



Aleksandrs Lozinskis (trešais no kreisās) Kūrortoloģijas institūtā Baku. Fotogrāfs: nav zināms. Baku, 1939. gads.



Profesors Aleksandrs Lozinskis. Fotogrāfs: nav zināms. Aptuveni 1950. gads.



Medaļa "Profesors Aleksandrs Lozinskis (1868–1961) – Ķemeru kūrorta direktors (1904–1915)". Pasniegta 1988. gada 19. oktobrī Dr. Ņinai Stradiņai kopā ar apliecību. Mākslinieks: Jānis Strupulis. 1984. gads.



Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .