Jānis Miķelsons


1888–1952
internists
  Profesora Jāņa Miķelsona fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 40. gadu beigas, 50. gadu sākums.

           

            Umurgas pagasta Riekavās 1888. gada 22. oktobrī zemnieka ģimenē dzimis nākamais internists profesors Jānis Miķelsons. Pabeidzis Limbažu pilsētas skolu un nolicis skolotāja eksāmenus Pleskavas ģimnāzijā 1908. gadā, lai sakrātu studijām nepieciešamos līdzekļus, viņš strādāja pr skolotāju dzimtajā Umurgā, Lidā Baltkrievijā un Verhņedņeprovskā Ukrainā, līdz 1913. gadā varēja iestāties Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē. Risinājās Pirmais pasaules karš, J. Miķelsonu 1917. gadā kapteiņa dienesta pakāpē mobilizēja Krievijas armijā, un ārsta diplomu viņš ieguva jau pēc kara Tomskas universitātē 1918. gadā. Gadu nostrādājis Tomskas guberņas zemstē un par kara bēgļu slimnīcas galveno ārstu Gorodokā, nākamos divus gadus J. Miķelsons bija profesora Nikolaja Ļeporska (1877–1952) asistents Tomskas universitātes Hospitālās terapijas klīnikā, bet pēc tam atgriezās Latvijā.

            No 1921. gada J. Miķelsons bija LU asistents un 1925. gadā, profesora Vasīlija Kļimenko (1868–1941) iedrošināts un vadīts, aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Par dažām tuberkulozes serodiagnostikas metodēm”. Turpmāk no 1925. gada viņš bija vecākais asistents un privātdocents, no 1930. gada vecākais docents un 1932. gadā tika ievēlēts par profesoru. No 1928. līdz 1939. gadam J. Miķelsons vadīja Iekšķīgo slimību hospitālo klīniku, turpmāk II iekšķīgo slimību (Fakultātes terapijas) klīniku un no 1944. gada līdz mūža galam – LVU un RMI Hospitālās terapijas katedru, 1940. un 1941. gadā arī bija Medicīnas fakultātes prodekāns.

            Pēc kara 1946. gadā, kad tika izveidota Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, profesors J. Miķelsons tika ievēlēts par tās korespondētājlocekli un līdz 1951. gadam bija Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un sektora vadītājs. Kā autoritatīvs savas specialitātes pārstāvis profesors no 1947. gada bija pirmais Latvijas Terapeitu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs. Viņa zinātniskās intereses galvenokārt saistītas ar tuberkulozes, rentgenoloģijas, gastroenteroloģijas un reimatisma jautājumu izpēti. Vēl profesors noteicis Baldones, Ķemeru, Valmieras un Siguldas minerālūdeņu dziednieciskās īpašības.

            Profesors Jānis Miķelsons 1935. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru, 1946. gadā viņam vienam no pirmajiem piešķirts LPSR Nopelniem bagātā ārsta goda nosaukums. Miris 1952. gada 22. novembrī Rīgā un apbedīts dzimtās Umurgas kapsētā. 1997. gadā pie Rīgas pilsētas 1. slimnīcas galvenā korpusa piestiprināta J. Miķelsonam veltīta piemiņas plāksne ar portretu.


Literatūra:

1. Latvijas Universitāte. 1919–1929. R., 1929. 615 lpp.
2. Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919–1939. R., 1939, 1., 2. d. 920, 648 lpp.
3. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.
4. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.


Jāņa Miķelsona fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. ~1912. gads.



Jānis Miķelsons Pirmā pasaules kara laikā. Fotogrāfs: nav zināms. 1917./1918. gads.



Jāņa Miķelsona Tomskas universitātes ārsta diploms, 1918.gada 30. decembrī .




Privātdocents Jānis Miķelsons. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 20. gadu otrā puse.



Profesors Jānis Miķelsons (sēž pie pacienta gultas) klīnikā. Stāv pirmais no kreisās: Aleksandrs Bieziņš. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 30. gadi.



Jānis Miķelsons (pirmais no kreisās) laboratorijā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 20.–30. gadi.



Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .