Vladimirs Mincs


1872–1945
ķirurgs
  Profesors Vladimirs Mincs. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 20.–30. gadi.

           

            Vladimirs Mincs padomju medicīnas vēstures literatūrā vispirms tika minēts tāpēc, ka 1918. gada 30. augustā sniedzis palīdzību atentātā ievainotajam Ļeņinam un piedalījies turpmākajā ārstēšanā. Otrs iemesls, kāpēc bieži tiek minēts viņa vārds, ir pirmā sirds operācija (Botallo vada pārsiešana) Latvijā, ko V. Mincs 1938. gadā veicis kopā ar Bērnu slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītāju Reinholdu Girgensonu (1882–1956) Kristapa Štamma klīnikā Rīgā.

            V. Mincs dzimis 1872. gada 16. septembrī Daugavpilī dzelzceļa būvuzņēmēja ģimenē. Pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas beigšanas 1889. gadā studējis Tērbatas universitātē un ārsta diplomu ieguvis 1895. gadā, nākamā gadā aizstāvot medicīnas doktora disertāciju par augšdelma lūzuma ietekmi uz rotācijas kustībām. Pēc stažēšanās pie pazīstamā vācu ķirurga un urologa Džeimsa Ādolfa Izraela (1848–1926) Berlīnē V. Mincs no 1898. līdz 1920. gadam bija Maskavas Starojekaterinas slimnīcas ārsts un nodaļas vadītājs, no 1906. līdz 1918. gadam Maskavas universitātes Hospitālās ķirurģijas klīnikas privātdocents un no 1910. līdz 1917. gadam Maskavas Evanģēliskās slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs. Maskavā uzplauka V. Minca ķirurga zinātniskā darbība: vispirms 1904. gadā viņš tika ievēlēts par Viskrievijas Ķirurgu biedrības sekretāru, pēc tam 1917. gadā par Maskavas Augstāko sieviešu kursu Medicīnas fakultātes operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas profesoru, bet pēc pārveidošanas no 1918. līdz 1920. gadam bija 2. Maskavas Valsts universitātes Hospitālās ķirurģijas klīnikas profesors.

            Taču Krievijā plosījās posts, bads un epidēmijas, un V. Mincs devās uz Rīgu, kur no 1925. līdz 1940. Gadam bija Bikur Cholim slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs, konsultēja vairākās citās ārstniecības iestādēs un piedalījās ārstu sabiedriskajā dzīvē. Padomju varas laikā 1940. un 1941. gadā viņš bija LVU Medicīnas fakultātes Ķirurģijas katedras profesors un klīnikas vadītājs Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Profesors guvis atzinību ar pētījumiem galvenokārt krūškurvja, vēdera dobuma un galvaskausa ķirurģijā.

            Vācu okupācijas laikā 1941. gadā V. Mincs tika nometināts Rīgas geto, kur turpināja ārsta darbu, bet pēc geto likvidēšanas nokļuva Mežaparka, Štuthofas un visbeidzot Būhenvaldes koncentrācijas nometnē, kur arī miris 1945. gada februārī. Godinot izcilo ķirurgu un zinātnieku 125. dzimšanas dienā, 1997. gadā atklāta viņam veltīta piemiņas plāksne ar portretu pie Bikur Cholim slimnīcas ēkas Rīgā, Maskavas ielā 116/128.


Literatūra:
1. Vīksna A. Latvijas ķirurģijas profesori. R., 2010. 141 lpp.
2. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.
3. Альтшулер Б., Черфас Д. Профессор Минц. Р., 1970. 71 c.


Vladimirs Mincs ar asistentiem pārsienamajā istabā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 20.–30. gadi.



Latvijas ārstu un zobārstu 2. kongresa prezidijs. No kreisās: 3. Vladimirs Mincs; 4. Eduards Gartjē; 5. Kārlis Barons; 6. Mārtiņš Zīle; 7. Jēkabs Alksnis. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 1928. gads.



Apgaita Medicīnas fakultātes ķirurģijas klīnikā Rīgas pilsētas 1. slimnīcā profesora Vadimira Minca vadībā. No kreisās stāv: 2. Vladimirs Mincs; 6. Asistents Klāvs Mētra; 10. Asistents Ļevs Hnohs. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 1940./1941. gads.




Vladimira Minca medicīnas doktora disertācija “Augšdelma lūzuma ietekme uz rotācijas kustībām.” Jurjeva, 1896. gads.