Ernests Paukulis


1872–1941
patologs
  Profesors Ernests Paukulis. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 20. gs. 20. gadi.

           

            Veidojot nacionālu augstskolu Latvijas Universitātes veidā, Medicīnas fakultātes pirmo mācībspēku rindās klīnicistu no pašu vidus bija pietiekami, toties daudz grūtāk bija ar teorētisko disciplīnu pārstāvjiem, kur gandrīz vai vienīgais izņēmums bija Ernests Paukulis, kas no veterinārās pārnāca humānā medicīnā. Viņš dzimis 1872. gada 13. decembrī Jaunsmiltenē tirgotāja ģimenē, mācījies Rīgas pilsētas ģimnāzijā un Tērbatas Veterinārajā institūtā, ko beidzis 1899. gadā, 1901. gadā turpat aizstāvējis veterinārijas maģistra un 1903. gadā Bernes universitātē Šveicē veterinārmedicīnas doktora disertāciju. No 1902. gada E. Paukulis bija Tērbatas Veterinārā institūta privātdocents, ik pa laikam papildināja zināšanas Bernē, Freiburgā, Vircburgā, publicēja savus pētījumus par dažādiem veterinārās medicīnas, vispārīgās patoloģijas, farmakoloģijas, onkoloģijas jautājumiem krievu un vācu izdevumos, 1916. gadā tika ievēlēts par ārkārtas un 1917. gadā – par kārtējo jeb ordināro profesoru. Dibinoties igauņu nacionālajai Tartu universitātei 1919. gadā, E. Paukulis tika iecelts par tās vispārīgās patoloģijas un farmakoloģijas profesoru, bet jau nākamā gadā devās mājup.

            Jau 1919. gadā E. Paukulis tika ievēlēts par LU Medicīnas fakultātes (pirmo) profesoru, bet reāli Vispārīgās patoloģijas institūtu vadīja no 1920. gada līdz aiziešanai pensijā 1939. gadā, vienlaikus no 1920. līdz 1922. gadam uzņemoties Veterinārmedicīnas fakultātes dekāna amatu. Viņš bija veiksmīgs augstskolas dzīves administrators, no 1923. līdz 1929. un no 1931. līdz 1938. gadam Medicīnas fakultātes sekretārs (būtībā – dekāna vietnieks). Profesors E. Paukulis mudināja jaunos zinātniekus pievērsties eksperimentāliem pētījumiem, un starp viņa audzēkņiem, kas aizstāvēja Dr. med. disertāciju, bija ķirurgi Jānis Šulcs (1885–1979), Armīns Hilze (1887–1931) un Aleksandrs Bieziņš (1897–1975), fiziologs Jānis Skuja (1886–1983) un oftalmologs Kārlis Balodis (1889–1964). Profesors bija vērtīgu mācībgrāmatu „Infekcija un imunitāte”(1931. gadā) un „Vispārīgās patoloģijas pamati”(1938. gadā; 535 lielformāta lappuses) autors.

            Profesors Ernests Paukulis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru 1933. gadā, Krievijas Sv. Annas ordeni un Igaunijas Atvrīvošanas medaļu. Miris 1941. gada 7. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.


Literatūra:
1. Baltiņš M. Profesora Ernsta Paukuļa ieguldījums LU Medicīnas fakultātes izveidē // Latvijas Ārsts, 1998, 2. nr., 110.–112. lpp.
2. Latvijas Universitāte. 1919–1929. R., 1929. 615 lpp.
3. Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919–1939. R., 1939, 1., 2. d. 920, 648 lpp.
4. Preinbergs G. Latvijas veterinārārstu biogrāfiskā enciklopēdija. R., 2004. 688 lpp.
5. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.

          

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes izlaidums. No kreisās sēž: 1. Jānis Miķelsons; 2. Jēkabs Prīmanis; 3. Ferdinands Neireiters; 4. Pēteris Sniķeris; 5. Roberts Krimbergs; 6. Hermanis Buduls; 7. Ernests Paukulis; 8. Kārlis Barons; 9. Jānis Šulcs; 10. Edvarts Kalniņš; 11. Maksis Brants. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 1929. gada 20. decembris.




Medicīnas studenti no Igaunijas viesojas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1. rindā no kreisās sēž: 2. profesors Gastons Bakmanis; 4. profesors Ernests Paukulis. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 20. gadu pirmā puse.



Profesors Mārtiņš Zīle un profesors Ernests Paukulis. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 20. gs. 20. gadi.



Dr. E. Paukuļa studiju sekmju grāmatiņa “Kollegienbuch”.



Profesors Dr. Ernsts Paukulis. 1936. gads.



Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .