Alvīne Pāvule


1910–1975
fizioloģe
  Alvīnes Pāvules fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 50. gadi.

           

            Divu izcilu fiziologu profesoru Roberta Krimberga un Anatolija Zubkova (1900–1967) skolniece un darbu turpinātāja Alvīne Pāvule dzimusi 1910. gada 2. jūnijā Salas pagasta Mežbeltēs zemnieka ģimenē. Mācījusies Dubultu ģimnāzijā un studējusi LU Medicīnas fakultātē, saņemot godalgu par studiju darbu un iespēju zināšanu papildināšanai Stokholmā un Londonā. Pēc ārsta diploma saņemšanas 1936. gadā A. Pāvule gadu strādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcas laboratorijā un pēc tam atgriezās fakultātē, lai sāktu pedagoģisko un zinātnisko darbu Fizioloģijas un fizioloģiskās ķīmijas institūtā (katedrā) par jaunāko asistenti un asistenti. 1943. un 1944. gadā viņa vadīja Aleksandra Augstumu slimnīcas laboratoriju.

            No 1944. gada A. Pāvules darba gaitas atkal un nu jau nesaraujami bija saistītas ar LVU Medicīnas fakultātes un no 1950. gada ar Rīgas Medicīnas institūta Fizioloģijas katedru, kur viņa bija vecākā pasniedzēja, bet paralēli neilgu laiku no 1946. līdz 1948. gadam – LPSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta jaunākā zinātniskā līdzstrādniece. 1950. gadā A. Pāvule aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidātes disertāciju „Sirds un asinsvadu nosacījuma refleksi uz sāpīgiem kairinātājiem”.

            1953. gadā A. Pāvule tika ievēlēta par docenti un 1959. gadā – par Fizioloģijas katedras vadītāju. Viņas zinātniskās intereses galvenokārt bija saistītas ar asinsrites reflektorisko regulāciju, kam veltīts vairums docentes publikāciju. Pēc desmit gadu rūpīga eksperimentāla darba A. Pāvule gūtos rezultātus apkopoja medicīnas zinātņu doktora disertācijā „Apzarņa asinsvadi kā refleksogenā zona”, ko spīdoši aizstāvēja Tartu Valsts universitātē 1969. gadā un kura guva speciālistu augstu novērtējumu. Diemžēl disertācija neguva apstiprinājumu PSRS Augstākajā atestācijas komitejā Maskavā zinātnisko skolu pretrunīgo uzskatu pēc, un tā spējīgajai zinātniecei tika liegta profesores karjera.

            Docente A. Pāvule izaudzinājusi vairākus jaunos zinātniekus, publicējusi mācību grāmatu cilvēka fizioloģijā 1972. gadā, studentu un laikabiedru atmiņā un vērtējumā palikusi kā viena no izcilākajām laikmeta personībām ar plašu garīgo aploci pāri medicīnas šaurajām ietvariem, bet publicista Jāņa Liepiņa vārdiem – bijusi „Medicīnas fakultātes rota”.

            Alvīne Pāvule mirusi 1975. gada 30. jūnijā Rīgā, apbedīta Slokas kapos.


Literatūra:
1. Aberberga-Augškalne L. Suminājums izcilai personībai – Alvīnei Pāvulei // Acta medico-historica Rigensia. R., 2010, 9. sēj., 409.–413. lpp.
2. Ledus V. Pedagoģe, kolēģe, cilvēks: Alvīnei Pāvulei – 100 // Latvijas Ārsts, 2010, 7./8. nr., 70.–72. lpp.
3. Liepiņš J. Verba intellegere dziļā izjutēja Alvīne Pāvule // Latvijas Ārsts, 2009, 11. nr., 67.–69. lpp.
4. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.
5. Vīksna A. Pirmās latviešu medicīnas zinātnieces // LU Raksti. R., 2012, 780. sēj., 262.–269. lpp.

Alvīnes Pāvules fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1941. gads.



Alvīne Pāvule uzstājas ar priekšlasījumu. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 50. gadi.




Alvīne Pāvule (pa labi) laboratorijā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1935. gada februāris.




Docente Alvīne Pāvule fizioloģijas laboratorijā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 50. gadi.




Jubilejas medaļa „Par varonīgu darbu”, pieminot V. I. Ļeņina 100. dzimšanas dienu. PSRS, 1970. gads.


Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .