Andrejs Priedkalns


1873–1923
pediatrs, politiķis
  Andreja Priedkalna fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. 1919.–1923. gads.

           

            „Pats saulei būt un visus vest uz sauli,” – šādas Raiņa rindas no veltījuma savam draugam iekaltas kapa piemineklī Rīgas Mārtiņa (Āgenskalna) kapsētā, bet virs tām: „Slimo un bērnu draugs Dr. Andrejs Priedkalns, trešās Krievijas Valsts domes Rīgas strādnieku deputāts”.

            Tirzas kalpa dēls dzimis 1873. gada 23. novembrī un, pirms kļūt par ārstu, bijis tautskolotājs Krapē, Palsmanē un Rīgas nomalēs. No 1898. līdz 1903. gadam A. Priedkalns studēja Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē, gadu strādāja Madlienā, bet no 1904. gada bija Iļģuciema fabriku ārsts Rīgā, kur drīz guva strādnieku atzinību. Viņš bija 1905. gada revolūcijas dalībnieks, 1906. un 1907. gadā Latvijas Sociāldemokrātijas centrālās komitejas loceklis. 1907. gadā A. Priedkalnu ievēlēja par Krievijas 3. Valsts domes deputātu, un viņš pārcēlās uz Pēterburgu. Darbojoties Valsts domē līdz 1912. gadam, viņš aizstāvēja strādniecības intereses, it īpaši apdrošināšanas (ierosināja 162 likumprojektu labojumus!), astoņstundu darbadienas, streiku legalizācijas, preses brīvības, atturības kustības jautājumos, kā arī iesniedza interpelāciju par 1905. gada revolūcijas zvērīgo apspiešanu Baltijā. Viņš bieži publicējās presē, ārzemju ceļojuma laikā 1911. gadā tikās ar Raini, Aspaziju, Ļeņinu, Maksimu Gorkiju, ar kuru un Valeriju Brjusovu kopā sagatavoja pirmo latviešu literatūras krājumu krievu valodā 1916. gadā. Pirms Pirmā pasaules kara A. Priedkalns pāris gadus strādāja Rīgā, bet no 1915. gada bija latviešu bēgļu ārsts Petrogradā. Par politisku darbību 1916. gadā viņš tika arestēts un ievietots „Krestu” cietumā.

            Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā A. Priedkalns uz īsu brīdi tika iecelts par Vidzemes guberņas komisāru (gubernatoru), pēc tam bija ārsts Valkā un Iskolata sanitārās nodaļas vadītājs, bet no šī pienākuma pēc pāris mēnešiem atteicās. Nodibinoties Latvijas Republikai, A. Priedkalns atgriezās Rīgā un no 1919. gada bija Bērnu slimnīcas direktors, daudz paveicot tās darbības atjaunošanā, sakārtošanā un straujākā izaugsmē. Viņš publicējis ap pussimt darbu, tostarp grāmatas „Mazu bērnu kopšana” (trīs izdevumi 1923., 1929. un 1931. gadā) un „Higiēna” (1926. gadā).

            Andrejs Priedkalns miris 1923. gada 1. aprīlī Rīgā. Viņa vārdā nosaukta neliela ieliņa Pārdaugavā (no 1922. līdz 1950. gadam; nosaukums atjaunots 1992. gadā). Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valde saviem labākajiem darbiniekiem kopš 2004. gada piešķir Andreja Priedkalna balvu (medaļa un naudas prēmija).


Literatūra:
1. Kirštentāls O. Pašam saulei būt un visus vest uz sauli // Veselība, 1967, 9. nr., 16.–17. lpp.
2. Mozgis Dz. Laime ir kalpot bērniem. Bērnu slimnīcas simtgade. R., 1999. 116 lpp.
3. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.
4. Vīksna A., Platkājis E. Zelta skalpelis. Profesora Aleksandra Bieziņa dzīve un darbs. R., 1980. 198 lpp.; 2. izd. R., 1991. 184 lpp.


Krievijas impērijas Valsts Domes trešā sasaukuma sociāldemokrātu frakcijas biedri. Andrejs Priedkalns – sēž 1. rindā pirmais no labās. Fotogrāfs: Karls Bulla. Sanktpēterburga, ~1907. gads.


Andreja Priedkalna ārsta diploms. 1903.gads.


Andreja Priedkalna apliecība par Medicīnas fakultātes absolvēšanu. Izsniegta 1904.gadā.


Rainis Rīgas Bērnu slimnīcas darbinieku vidū. No Raiņa pa kreisi – Andrejs Priedkalns, pa labi – Pēteris Sniķers un Kārlis Barons. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1922. gads.


Dr. Andreja Priedkalna grāmata “Higēna”. Rīga,1926.gads.



Durvju plāksne, Latvija, 20. gs. 20. gadu sākums.



Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .