„Acis kā dvēseles un miesas spogulis” – šādu tematu savai akadēmiskai runai 1923. gada 28. septembrī Latvijas Universitātes gada svētkos bija izraudzījies jaunievēlētais rektors profesors Jānis Ruberts, bet runu noslēdza ar atziņu, ka „acīm ir uzdevums būt ne vien par redzes orgānu, bet kalpot arī citiem nolūkiem”.

            Akadēmiskās oftalmoloģijas pamatlicējs Latvijā dzimis 1874. gada 25. maijā Bolderājā dzirnavnieka ģimenē, pēc Rīgas Aleksandra ģimnāzijas beigšanas 1894. gadā studējis Tērbatas universitātē, ārsta diplomu ieguva1899. gadā un turpmākos piecus gadus bija universitātes Acu slimību klīnikas asistents, strādājot profesoru Eduarda Rēlmaņa (1848–1917) un Fjodora Jevecka (1851–1909) vadībā; doktora disertāciju par lepras izraisītām acu slimībām aizstāvēja 1903. gadā.

            Patstāvīgas darba gaitas J. Ruberts sāka 1904. gadā kā Zveņigorodkas acu dziedinātavas direktors Kijevas guberņā, no 1909. gada bija skolu ārsts Kijevā, no 1910. gada Kijevas universitātes privātdocents, no 1915. gada asistents un no 1919. līdz 1922. gadam – profesors un Acu slimību klīnikas direktors.

            Dzimtajā pusē jau ar solīda zinātnieka reputāciju profesors atgriezās 1922. gadā, kad tika ievēlēts par LU Acu slimību klīnikas vadītāju, kurai 1925. gadā iekārtoja jaunas telpas Rīgas pilsētas 1. slimnīcas ambulancē. No 1923. līdz 1925. gadam J. Ruberts bija LU rektors, šai laikā ievērojami paplašinot augstskolas darbību, izveidojot jaunas struktūrvienības un iegūstot jaunus īpašumus. 1932. gadā viņš nodibināja Latvijas Oftalmologu biedrību un bija tās pirmais priekšsēdētājs, sekmēja arī sadarbību ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem un tika ievēlēts par Baltijas Oftalmologu savienības goda priekšsēdētāju. J. Ruberts veicis pētījumus par acs patohistoloģiju, fliktenulozo acs slimību etioloģiju, asaru novadceļu saslimšanu trahomas gadījumā, adrenalīna ietekmi uz acs iekšējo spiedienu, kataraktas ekstrakciju, acābola siderozi un oftalmoloģijas vēsturi. Profesors izveidoja Latvijas oftalmologu skolu; no viņa audzēkņiem doktora disertāciju aizstāvēja Kārlis Apinis (1895–1967), kas emigrēja, un Kārlis Balodis (1889–1964), kas Acu slimību katedru vadīja pēckara laikā.