Vera Rudzīte


1929–2007
fizioloģe
  Veras Rudzītes fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 70.–80. gadi.

           

            Sīksta neatlaidība un milzīgas darbaspējas Verai Rudzītei ļāva pārvarēt daudzus neiedomājamus šķēršļus ceļā uz akadēmisku pilnvērtību un atzinību. Dzimusi 1929. gada 8. decembrī Rīgā vienkāršu rokpeļņu ģimenē, dzīvē viņa uz priekšu sitās pašas spēkiem, iekarodama vienu virsotni pēc otras par spīti augsti titulētiem nelabvēļiem. Ar zelta medaļu beigusi Rīgas 3. vidusskolu 1949. gadā un ar izcilību RMI Ārstniecības fakultāti 1955. gadā, jau studiju laikā viņa pievērsās zinātnei profesora Kristapa Rudzīša (vienādie uzvārdi neliecina par radniecību!) vadībā un pirmo ārstes darba gadu aizvadīja kā terapeite Smiltenē un kā Vāles lauku slimnīcas vadītāja.

            Par zinātnieci V. Rudzīte izauga Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, kura jaunākā un vecākā līdzstrādniece bija no 1956. līdz 1979. gadam. Medicīnas zinātņu kandidātes disertāciju terapijas specialitātē „Perifērisko asiņu un saistaudu formelementi un seruma olbaltumi ļaundabīgo audzēju gadījumā (klīniski un eksperimentāli pētījumi)” viņa aizstāvēja 1960. gadā Rīgā, medicīnas zinātņu doktora disertāciju patofizioloģijas specialitātē „Triptofāna metabolisma īpatnības patoloģijas gadījumā” 1969. gadā Maskavā (grāds apstiprināts 1971. gadā un nostrificēts par habilitētā medicīnas doktora grādu 1992. gadā). No 1979. gada V. Rudzīte bija Latvijas Kardioloģijas institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece un no 1981. gada Bioķīmijas laboratorijas vadītāja. Par triptofāna un kinurenīna pētījumiem 1991. gadā V. Rudzīte saņēma Paula Stradiņa balvu, par profesori ievēlēta 1993. gadā, šai gadā arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli un 1994. gadā – par īsteno locekli (akadēmiķi). Kļūstot par valsts emeritēto zinātnieci 1997. gadā, pētījumus turpināja ar agrāko degsmi.

            Zinātnisko pētījumu pamatvirzieni pašas akadēmiķes lūkojumā: saistaudu un perifērisko asiņu formelementi, seruma olbaltumi, ogļhidrāti, lipīdi, aminoskābes; triptofāns un homocisteīns, to metabolisms. V. Rudzīte publicējusi 280 zinātniskus rakstus vietējos, PSRS un ārzemju izdevumos, kā arī divas monogrāfijas (krievu valodā): „Triptofāns (normā un patoloģijā)” (1973) un „Triptofāna diabetogēnie metabolīti kā cukurslimības iemesls” (1981). Viņa ir trīs izgudrojumu autore, vadījusi četras disertācijas.

            Zinātnieces Veras Rudzītes mūža gaita apstājās 2007. gada 14. augustā Rīgā.


Literatūra:
1. Dālmane A. Sava ceļa gājēja: akadēmiķei, medicīnas habilitētai doktorei profesorei Verai Rudzītei – 70 // Acta medico-historica Rigensia. R., 2002, 6. sēj., 279.–282. lpp.
2. Zinātne un mana dzīve. 69 emeritēto zinātnieku atmiņas un dzīvesgājums. R., [2009]. 467 lpp.

Profesore Vera Rudzīte 60 gadu jubilejā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1989. gads.



Profesore Vera Rudzīte. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1985. gads.




Diploms Nr. 000049. Ar Latvijas eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta 1992. gada lēmumu Nr. 5 Verai Rudzītei iegūts medicīnas habilitēta doktora zinātniskais grāds, pamatojoties uz 1971. gada 19. februāra disertāciju “Triptofāna maiņa īpatnības pie pataloģijas”. Rīga, 1992. gads.




1994. gada 25. novembrī Vera Rudzīte ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli.



Diploms Nr. 0041. Valsts emeritēto zinātnieku padome 1997. gada 27. februārī ievēlējusi Veru Rudzīti par valsts emeritēto zinātnieku. Rīga, 1997. gads.




Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Sergejs Fjodorovs, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un akadēmiķe Vera Rudzīte. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1999. gads.


Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .