Kristaps Rudzītis


1899–1978
internists
  Profesors Kristaps Rudzītis. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 60. gadi.

           

            Profesors Kristaps Rudzītis neapšaubāmi ir viena no spilgtākajām un oriģinālākajām personībām aizgājušā gadsimta medicīnas vēsturē Latvijā. Viņa redzesloks bija ārkārtīgi plašs ne tikai aptverto problēmu, bet arī laika virzības ziņā. Medicīnā katrs jauns gadu desmits, mūsu dienās pat katrs gads nāk ar jaunām atziņām un atklājumiem, sabrūk vecās un vietā rodas jaunas teorijas. Pārlasot profesora pirms pusgadsimta vai pat agrāk uzrakstīto, rodas dīvaina sajūta – nekas vai tikpat kā nekas no viņa teiktā nav novecojis. Profesors redzēja laikam pāri tālu uz priekšu.

            Savos zinātniskajos pētījumos K. Rudzītis aplūkojis saistaudu fizioloģijas un patoloģijas jautājumus, fokālās infekcijas nozīmi slimību ģenēzē, koloīdķīmiskās reakcijas, holesterīna lomu aterosklerozes attīstībā, meteoroloģisko un citu faktoru izraisītās pārmaiņas cilvēka organismā u.c. jautājumus. Nozīmīgākās profesora publikācijas ir monogrāfija par heparinocitiem 1959. gadā, mācībgrāmata par iekšķīgo slimību diagnostiku 1949. gadā (ceturtais izdevums 2004. gadā) un divdaļīgā medicīnas terminoloģijas vārdnīca 1973. un 1977. gadā (papildināts izdevums 2005. gadā).

            K. Rudzītis dzimis 1899. gada 23. aprīlī Grobiņas apriņķa Tadaiķos tautskolotāja ģimenē. Ar zelta medaļu beidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju, studējis Kara medicīnas akadēmijā Petrogradā, ārsta diplomu ieguvis 1923. gadā LU Medicīnas fakultātē. Akadēmisko darbību sācis profesora Mārtiņa Zīles klīnikā, zināšanas pilnveidojis pie profesora Heinriha Šādes (1876–1935) Ķīlē, Vācijā, un 1932. gadā aizstāvējis medicīnas doktora disertāciju "Klīniski un koloīdķīmiski pētījumi par paradoksām reakcijām". Bijis augstskolas mācībspēks, internās medicīnas katedras un klīnikas vadītājs, akadēmiskās skolas izveidotājs un vairāku ārstu paaudžu audzinātājs, zinātniska institūta pētnieks, Latvijas lielākās slimnīcas ārsts, terapeitu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs u.c., ticis gan slavēts, gan vajāts. Viņa mūžs noslēdzies 1978. gada 27. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

            Talants, prāts, augsta izglītība un kultūra, domas plašums un neatkarība, pastāvīgi centieni pēc visa jaunā, progresīvā – tādas bija profesora Rudzīša bagātās personības raksturīgākās iezīmes. Viņa vārdu nākamībai vislabāk saglabājusi profesora veidotā vārdnīca ar vairāk nekā piecdesmit tūkstošiem terminu, kas ir izcils pasaules nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis. Tajā savu vietu zinātnieks iezīmējis ar Rudzīša jeb izoerģisko punktu, Rudzīša šūnu jeb menocītu, Rudzīša un Lināra sekrēciju jeb parahīlisko sekrēciju, turklāt Rudzītis pasaulē pirmais pierādījis, ka Hofmeistera elektrolītu rindā, koloīdiem uzbriestot, elektrolītu kārtība mainās divas reizes. Viņš arī konstatējis, ka bazofilie leikocīti rodas ne vien kaulu smadzenēs, bet arī saistaudos (no tuklajām šūnām). Rudzīša simptoms jeb Rudzīša egofonija ir niecīga plaušu infiltrāta vai nelielas empiemas pazīme, proti, ja slimnieks dziedoši izrunā "i" skaņu, auskultējot dzird plato "e". Savukārt Rudzīša sindroms ir oroseptiska seja jeb simptomu komplekss fokālās infekcijas gadījumā.

            Rīgā, pie nama Āgenskalna ielā 11, kurā viņš dzīvojis, 1992. gadā piestiprināta piemiņas plāksne, savukārt Ķemeru parkā 1988. gadā izveidota Rudzīša aleja, bet izcilākie Latvijas internisti kopš 1999. gada saņem Rudzīša balvu.


Literatūra:
1. Latvijas Universitāte. 1919–1929. R., 1929. 615 lpp.
2. Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919–1939. R., 1939, 1., 2. d. 920, 648 lpp.
3. Liepiņš J. Mazais profesors. Lūkojums uz Kristapu Rudzīti. R., 1999. 79 lpp.
4. Profesors Kristaps Rudzītis (1899–1978) / sast. M. Baltiņš. R., 1999. 353 lpp.
5. Profesors Kristaps Rudzītis (1899–1978). Biobibliogrāfiskais rādītājs. R., 1999. 32 lpp.
6. Vīksna A. Ārstu zvaigznājs. R., 2015. 144 lpp.
7. Vīksna A. Dažas profesora Kristapa Rudzīša dzīves lappuses avotu gaismā // Latvijas Ārsts, 1999, 4. nr., 232.–237. lpp.
8. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.
9. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.
 

Petrogradas Kara medicīnas akadēmijas students Kristaps Rudzītis. Fotogrāfs: nav zināms. ~1920. gads.




Kristaps Rudzītis LU Medicīnas fakultātes terapijas klīnikā Rīgas 1. slimnīcā. Fotogrāfs: K. Kreicbergs. Rīga, ~1925. gads.




Kristapa Rudzīša disertācija “Ķīmiski un kolloīdķīmiski pētījumi par paradoksam reakcijām”. Rīga, 1932.gads.




Rīgas 2. medicīnas skolas izlaidums. 1. rindā no kreisās: 1. Valentīns Būmeisters; 4. Pauls Stradiņš; 7. Kristaps Rudzītis; 9. Kārlis Tiesnieks; 10. Ņina Stradiņa. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, ~1946. gads.




Kristapam Rudzītim medicīnas zinātņu docenta grāds. Maskava,1956. gads.




Kristapam Rudzītim medicīnas zinātņu kandidāta grāda diploms. Maskava, 1950.gads.



Kristaps Rudzītis lekcijas laikā Rīgas Medicīnas institūtā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1958. gads.




Kristaps Rudzītis lekcijas laikā demonstrē slimnieci. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 50. gadi.




Rīgas Medicīnas institūta Fakultātes terapijas katedras vadītājs Kristaps Rudzītis eksāmenā. Fotogrāfs: P. Cīrulis. Rīga, 1970. gada 22.–24.maijs.




Profesora Kristapa Rudzīša grāmata “Terminalogia medica I”. Latīņu, krievu, latviešu medicīnas terminu vārdnīca. Rīga,1973. gads.




Ex libris “Profesors Kristaps Rudzītis”. Mākslinieks: P. Upīts. 1959. gads.

 



Skulptūra “Kristapa Rudzīša balva”.  Rīga, 1999. gads. Piešķirta Dr. N. Skujam 2001. gadā.




Profesora Kristapa Rudzīša (1899–1978) portrets. Autore: Irēna Stradiņa. 1951. gads.
 


Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .