Johans Kristofs Švarcs


1809–1859
ārsts
  Glezna "Johans Kristofs Švarcs (1804–1859) – Rīgas praktisko ārstu biedrības priekšsēdētājs". Mākslinieks: nezināms.

           

            Pazīstamākais un publikā iemīļotākais Rīgas 19. gadsimta vidus ārsts Johans Kristofs Švarcs cēlies no plašas Rīgas pilsoņu dzimtas, kura pazīstama jau no 15. gadsimta. Švarci bijuši Rīgas rātskungi un birģermeistari, Lielās ģildes eltermaņi un advokāti, inženieri, viens pat profesors, taču visvairāk – tirgotāji (jāpiemin arī leģendām vītais restorāns Otto Švarcs). Švarcu dzimta devusi septiņus ārstus, starp kuriem pazīstamākais bija Johans Kristofs Švarcs.

            Viņš dzimis 1809. gada 23. augustā Rīgā tirgotāja un Lielās ģildes eltermaņa ģimenē. Mācījies Guberņas ģimnāzijā un no 1827. līdz 1829. gadam studējis Tērbatā. Tad te gadījies ķīviņš ar Tērbatas dāmu mīluli  baronu Bolto fon Hohenbahu, kura iznākums bijusi divkauja ar ārkārtīgi nežēlīgiem noteikumiem: trīs lodes un piecpadsmit soļi (Puškinam un Dantesam divdesmit soļi). Otrajā sērijā barons saņēma lodi sejā, un Švarcam nekas cits neatlika, kā bēgt, jo pistoļu dueļi jau tolaik bija uz visstingrāko aizliegti. Viņš turpināja studijas Vircburgā, Cīrihē un Berlīnē, bet, kad izrādījās, ka barons tikai ievainots un profesors Johans Kristiāns Moijers (1786–1858) viņu veiksmīgi salāpījis, Švarcs atgriezās Tērbatā un 1833. gadā spoži aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par ekskrēcijas antagonismu.

            No 1833. gada J. K. Švarcs čakli, darbīgi un ar lieliskām sekmēm strādāja Rīgā, bija ļoti iemīļots publikā, divreiz tika aicināts uz Tērbatu ieņemt profesora vietu, bet abas reizes atteicās. Viņš bija Praktizējošās ārstu biedrības bibliotekārs, tāpēc no franču preses pirmais uzzināja un biedrības 1847. gada 15. janvāra sēdē pirmais Krievijas impērijā ziņoja par ētera narkozes atklāšanu, ko līdz nākamai sēdei 29. janvārī bija paspējis izmēģināt jau iepriekš pieminētais Bernhards Frīdrihs Bērenss. Trīs reizes (no 1849. līdz 1851., no 1853. līdz 1855. un no 1857. līdz 1859. gadam) Švarcs tika ievēlēts par Praktizējošo ārstu biedrības prezidentu un allaž stimulēja pasaules medicīnas jaunatklājumu ienākšanu Rīgā, gādāja arī par biedrības rakstu izdevumiem. Līdztekus no 1838. gada viņš bija mākslīgo minerālūdeņu iestādes direktors, kas atradās Vērmaņdārzā, un Svētā Jura hospitāļa pārraudzības loceklis.

            Johans Kristofs Švarcs nomira 1859. gadā Kisnahtā, Šveicē, un tika apbedīts Rīgas Lielajos kapos, piedaloties milzumam izvadītāju no Pētera baznīcas. Viņam bija trīspadsmit bērnu, bet 1859. gadā izveidotais piemiņas kapitāls bija iecerēts J. K. Švarca bērnu hospitāļa dibināšanai. Pēc divdesmit gadiem, 1879. gadā, tas tika papildināts ar tirgotāja Džeimsa Ārmitsteda (1826–1879) testamentāro novēlējumu un, procentiem augot, vēl pēc divdesmit gadiem, 1899. gadā, ļāva uzcelt un atklāt tagadējo Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Pārdaugavā.


Literatūra:
1. Bochmann E. Die Geschichte der Gesellschaft praktischer Ärzte zu Riga von 1822–1872. R., 1872. 145 S.
2. Brennsohn I. Die Aerzte Livlands von den ältesten Zeiten bis zur Gegenwart. Mitau, 1905. 481 S.
3. Buchholtz A. Geschichte der Rigaschen Familie Schwartz. Berlin, 1921. 744 S.
4. Deutschbaltisches biographisches Lexikon. 1710–1960. Köln, Wien, 1970. 930 S.; Wedemark, 1998. 930 S.
5. Rigasche Biographieen. Bd. 1–3. R., 1881–1884. 197, 218, 272 S.
6. Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. R., 2009. 639 lpp.
7. Vīksna A. Dodot gaismu sadegu. R., 1983. 199 lpp.
 

Dr. med.  Johans Kristofs Švarcs. Gleznas reprodukcija. 19. gs.
 


Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .