Sūrs un dažādu šķēršļu pārpilns ir bijis pirmās latviešu zobārstes Lates Veibeles (Šarlotes, prec. Jakovļevas) ceļš uz izglītību. Viņa dzimusi 1877. gada 20. novembrī Elejas pagastā kurpnieka un veļas mazgātājas ģimenē. Mācījusies Jelgavas meiteņu ģimnāzijā no 1893. gada, iztiku pēc tēva nāves pelnot ar tulkojumiem no franču, vācu un krievu valodas laikrakstam „Dienas Lapa”, sadarbojusies ar Raini. Dibinājusi jaunstrāvniecisku skolnieču pulciņu „Austra”, aizrāvusies ar Eduarda Veidenbauma dzeju, ģimnāziju beigusi 1896. gadā. No 1898. gada ar pārtraukumu materiālu grūtību pēc viņa mācījās Pēterburgas zobārstu skolā, ko beidza 1901. gadā, gala eksāmenu noliekot Kara medicīnas akadēmijā.

            Rīgā L. Veibele tika apsveikta kā pirmā latviešu zobārste un, vienu gadu būdama pazīstamā zobārsta un literāta Friča Mierkalna (1873–1955) asistente, turpmāk strādāja privātpraksē līdz 1915. gadam, kad kara apstākļu dēļ pārcēlās uz Petrogradu un tur strādāja specialitātē līdz 1920. gadam, kādu laiku arī metropoles piepilsētā Ohtā. Atgriezusies Latvijā, viņa bija Rīgas kara slimnīcas zobārste no 1920. līdz 1922. gadam, līdztekus skolu zobārste.

            LU Zobārstniecības institūta dibinātāja un vadītāja Kārļa Barona uzaicināta, no 1923. līdz 1934. gadam L. Veibele bija institūta demonstratore (jaunākā asistente) un mācīja jaunos zobārstniecības studentus. Veicot pētījumus un novērojumus, viņa publicēja rakstus par dažu medikamentu ietekmi uz zobu apkārtējiem audiem, kā arī par skolēnu zobu higiēnu. Viņa piedalījās zinātniskos kongresos, vairakkārt kvalifikācijas pilnveidošanai devās ārzemju komandējumos. Darbojoties Rīgas pilsētas Veselības valdes skolu higiēnas nodaļā no 1921. līdz 1941. gadam, L. Veibele daudz paveica skolēnu mutes dobuma plānveida sanācijā.

            Otrā pasaules kara beigās L. Veibele devās bēgļu gaitās uz Vāciju un pēc pāris gadiem atgriezās Rīgā. Mirusi 1949. gada 25. jūlijā Rīgā, apbedīta Meža kapos.