Eižens Zemmers


1843–1906
mikrobiologs, patologs
  Eižena Zemmera fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Tērbata, 19.gs. 70. gadi.

           

            Pirmais latviešu mikrobiologs profesors Eižens Zemmers nāk no Valmieras novada. Dzimis 1843. gada 8. novembrī Katvaru muižas dārznieka ģimenē, viņš mācījās Valmieras apriņķa skolā, Tērbatas ģimnāzijā un no 1861. gada Tērbatas Veterinārajā institūtā, kurā 1865. gadā aizstāvējis veterinārijas maģistra disertāciju, kā perspektīvs jaunais zinātnieks atstāts institūtā un 1876. gadā tika ievēlēts par profesoru.

            E. Zemmers dzīvoja mikrobioloģijas lielatklājumu laikmetā un bija aptuveni 180 zinātnisku publikāciju autors, kuru skaita pēc nosaukts par institūta izcilāko profesoru. Sākotnēji viņu interesēja anatomijas un patoloģiskās anatomijas jautājumi, pēc tam zinātnieks pievērsās sīkbūtnēm jeb mikrobiem un lipīgo slimību cēloņu skaidrošanai. E. Zemmers pētīja lopu mēra izcelšanos, pūšanas procesus, asins lomu infekcijas slimību izplatībā. Pasaulē pirmais 1878. gadā viņš pamatīgi un sīki aprakstīja vistu mēri, dodot tā zinātnisko nosaukumu un izpētot attiecīgo sīkbūtni. 1880. gadā diskusijā ar slaveno vācu patologu Rūdolfu Virhovu (1821–1902) E. Zemmers pierādīja lopu tuberkulozes kaitīgumu cilvēkam. Tērbatā viņš pētīja arī liesas sērgu u.c. slimības, ieviesa mikrobioloģijā svarīgo cieto barotni sīkbūtņu kultivēšanai – sterilizētu vārīto kartupeli, devās biežos zinātniskos komandējumos un bija daudzu zinātnisko biedrību loceklis un godabiedrs. Kopumā ņemot, zinātņu vēsturnieki Eiženu Zemmeru uzskata par pirmo Krievijā, kas uzsācis sistemātisku patogēno mikrobu un to izraisīto procesu pētniecību.

            Jāpiemin, ka kādā no eksperimentiem 1870. gadā E. Zemmers ar izbrīnu konstatēja, ka pēc pelējuma sēnīšu sporu injicēšanas zirgu asinīs tie izveseļojās. Tātad pavisam tuvu viņš nogāja garām penicilīna atklāšanai, kas jaunāku laiku pētniekiem atnesa Nobela prēmiju.

            Mūža nogalē no 1892. līdz 1895. gadam E. Zemmers strādāja Eksperimentālās medicīnas institūtā Pēterburgā, kur kā epizootoloģijas nodaļas vadītājs pētīja lopu mēri, trakumsērgu, maleīnu un tuberkulīnu.

            Jau atrodoties pensijā Valmierā, 1904. gadā E. Zemmers publicēja populārzinātnisku grāmatu lopārstniecībā. Miris 1906. gada 17. decembrī Valmierā. 1983. gadā pie viņa mājas Leona Paegles ielā 11 atklāta piemiņas plāksne, bet pilsētas kapos – tēlnieka Andra Vārpas veidots piemineklis ar zinātnieka portretu.


Literatūra:
1. Dārziņš E. Eižena Zemmera un Kristapa Helmaņa nopelni mikroorganismu un lipīgo slimību izpētīšanā // Latvijas Ārstu Žurnāls, 1930, 11./12. nr., 239.–247. lpp.
2. Dārziņš E. Zemmers, Kalniņš, Helmanis. Dzīve un darbi. R., 1934. 133 lpp.; 2. izd. ar A. Vīksnas papild. un koment. R., 1993. 240 lpp.
3. Vīksna A. Kā cēla pieminekli Kristapam Helmanim un par viņa līdzgaitnieku kapavietām // Latvijas Ārsts, 1998, 7./8. nr., 464.–469. lpp.
4. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.
5. Vīksna A. Pirmie latviešu veterinārārsti // Veterinārais Žurnāls, 1994, 4. nr., 2.–14. lpp.
6. Альбом имматрикулированных в Дерптском, ныне Юрьевском ветеринарном институте. Юрьев, 1898. 363 с.
 

Eižena Zemmera fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Tērbata, 19.gs. 60.-70. gadi.




Eižena Zemzara rokraksts, oriģināls – vēstule Enzelīnam par piena tauku saturu. Valmiera, 1904. gads.






Eižena Zemmera fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. 1890. gads.




Plakāts par novadnieka mikrobiologa Eižena Zemmera 140 gadu atceres dienas pasākumiem Valmierā 1983. gada 1. novembrī.
 


Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja projekts
virtuālā enciklopēdija „100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē”

 .